Zanda Kalniņa-Lukaševica: Zemes pārdošanas ierobežojumi - drošība, darba vietas un reģionu attīstība

Strīdi par to, kādā veidā labāk pasargāt Latvijas zemi no izpārdošanas un nonākšanas ārzemju fondu rokās, nenorimst jau ilgāku laiku. Lielākie pretinieki jebkādiem ierobežojumiem, protams, ir mākleri, kuru darbs ir pārdot zemi un saņemt par to komisijas naudu. Taču, diemžēl, arī no pašu zemnieku puses šis jautājums netiek uztverts viennozīmīgi.
Daļa zemnieku organizāciju vēlas noteikt, ka vienās rokās var būt koncentrētas ievērojamas zemes platības, pamatojot to ar lielo saimniecību attīstības interesēm, savukārt citas uzstāj uz nepieciešamības atbalstīt mazos un vidējos lauksaimniekus un noteikt mazāku vienai personai īpašumā esošas zemes platību limitu.

Ir pilnīgi skaidrs - jo ilgāk laiku tērēsim strīdoties un spītējoties, jo vairāk iespēju uzpircējiem un mākleriem darboties. Un tikpat skaidrs ir tas, ka nepieciešams rast risinājumu, kas nekaitēs esošajiem lielajiem zemniekiem un palīdzēs mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem.

Risinājums ir iespējams

Kompromiss noteikti ir iespējams, jo vismaz vienā un galvenajā jautājumā visām lauksaimnieku organizācijām ir vienots viedoklis - nepieciešams nodrošināt lauksaimniecības zemju palikšanu vietējo zemnieku rokās, nevis nonākšanu ārzemju fondu īpašumā.

Tas pierāda, ka nevienam nav divu domu par nepieciešamību ierobežot ārzemju uzpircēju darbību un to, ka atliek vien rūpīgi sameklēt risinājumu, kas nāks par labu vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem - gan lielākiem, gan mazākiem.

Lielās zemnieku saimniecības pārsvarā ir izveidojušās pirms ilgāka laika un jau ir nostabilizējušās, to apliecina arī šā gada janvārī raidījuma "Sastrēgumstunda" dalībnieka - lielo zemnieku saimniecību īpašnieku pārstāvja teiktais, ka grozījumi pēc būtības ir viņu interesēs, jo jebkurš Latvijas zemnieks ir ieinteresēts, lai lauksaimniecības zeme nenonāk ārzemnieku rokās.

Savukārt mazās un videjās saimniecības vienojošās Latvijas Zemnieku federācijas pārstāvji vairākkārt ir norādījuši, ka Latvijā jāveido tāda lauksaimniecības politika, kas sekmē vienmērīgu saimniecību attīstību laukos, nodrošina tirgu ar valstī ražotiem pārtikas produktiem un sekmē produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu. Federācijas pārstāvji uzsver, ka nevis apsaimniekotā platība ir noteicošais rentablas saimniecības izveidošanā, bet gan izvēlētā nozare un optimāla ražošana, un iestājas par to, lai maksimāli pieļaujamās zemes platības, ko drīkst koncentrēt viena īpašnieka rokās, tiktu noteiktas mazākas.

Mazie un vidējie nodarbina vairāk, kā lielie

Latvijas pašvaldību savienība (LPS) ir uzsvērusi, ka tieši mazo un vidējo saimniecību atbalstīšana ir instruments, ar ko iespējams nodrošināt darba vietas laukos un ienākumus ģimenēm. Pašvaldību pārstāvji uzsver, ka mazo un vidējo saimniecību atstāšana novārtā sekmēs vēl lielāku lauku neapdzīvotību, jo lielās saimniecības nespēj nodarbināt tādu cilvēku skaitu, kādu vidējās un mazās saimniecības.

LPS arī ir vērsusies Saeimas Tautsaimniecības komisijā, norādot, ka saskaņā ar statistikas datiem, lielākā daļa pastāvošo saimniecību Latvijā ir līdz 100 hektāriem. Saimniecības, kuras ir lielākas par 500 hektāriem sastāda tikai 0,2 % no kopējā saimniecību skaita. Turklāt saskaņā ar statistikas datiem tieši saimniecības, kuras nepārsniedz 50 hektārus, kopā spēj nodrošināt lielāku nodarbināto cilvēku skaitu pretēji lielajām saimniecībām.

Tādēļ LPS aicina atbalstīt tieši mazās un vidējās saimniecības, lai tām būtu iespēja augt un attīstīties, kā arī veicināt šo saimniecību skaita pieaugumu.

Saimniecības arī turpmāk varēs attīstīties un augt

Izvērtējot šo situāciju un visus izskanējošos argumentus, esmu iesniegusi priekšlikumu likuma grozījumiem, kas, pirmkārt, nodrošina Latvijas lauksaimniecības zemes palikšanu vietējo zemnieku rokās. Un, otrkārt, nekādā veidā nepasliktinās jau esošo lielo saimniecību stāvokli, bet palīdzēs mazajiem un vidējiem zemniekiem, un turklāt vidējie zemnieki arī turpmāk, attīstoties varēs pamazām palielināt savas saimniecības. Ir svarīgi, ka tiek saglabāta attīstības un izaugsmes iespēja.

Priekšlikumā grozījumiem likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" esmu rosinājusi noteikt maksimālo vienai fiziskai vai juridiskai personai piederošo lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības apjomu līdz 500 hektāriem. Papildus šim ierobežojumam ir paredzēti divi noteikumi.

Pirmkārt, ikviens lauksaimnieks varēs iegādāties tik daudz lauksaimniecībā izmantojamās zemes, cik apsaimnieko likuma spēkā stāšanās brīdī. Tas nozīmē, ka ja, piemēram, šobrīd zemnieks apsaimnieko 700 hektārus, no kuriem viņam pieder 400 hektāri, bet tiek nomāti un apsaimniekoti vēl 300 hektāri, tad pēc likuma stāšanās spēkā viņam būs tiesības iegūt savā īpašumā lauksaimniecībā izmantojamo zemi līdz 700 hektāru apjomam. Jo bieži arī lauksaimniecības tehnika ir iegādāta un ražošana plānota uz kopējo apsaimniekošanā esošās paltības apjomu. Protams, nebūs liegts arī turpmāk dažādas zemes platības nomāt.

Otrkārt, katru gadu varēs paplašināt saimniecību, ražošanas attīstībai iegādājoties papildu lauksaimniecības zemes līdz 10% no esošo platību apjoma. Paplašinot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību augstāk minētajā kārtībā, kopējā vienai fiziskai vai juridiskai personai īpašumā esošā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība nedrīkst pārsniegt 2000 hektārus. Šis priekšlikums, savukārt nozīmē, ka 500 hektāri nepaliek kā vienīgais maksimāli pieļaujamais saimniecības lielums, bet var tikt pakāpeniski palielināts ikgadu, attīstot lauksaimniecisko darbību un ražošanu.

Esmu pārliecināta, ka šāds kompromiss nāks par labu mūsu lauksaimniekiem, tautsaimniecībai un valstij kopumā.

Foto: Saeimas Kanceleja
Delfi.lv