Senāts maina judikatūru: pamats saimnieciskās darbības izmaksu ierobežošanai uzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķinā
Lietā būtībā pastāv strīds par to, vai iepriekšējās instances tiesa ir pareizi un pilnīgi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus — komercsabiedrības atsevišķu veikto darījumu faktisko norisi —, lai secinātu, ka komercsabiedrībai nebija tiesību par šiem darījumiem palielināt uzņēmuma saimnieciskās darbības izmaksas, kā arī vienā no tiem — atskaitīt priekšnodokli.
Senāts norāda, ka, atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” jēgai, priekšnodokli var atskaitīt tikai par atbilstoši nodokļu rēķinam faktiski notikušu darījumu (gan pēc tā ekonomiskā, gan juridiskā rakstura), kas nozīmē, ka, lai iegūtu tiesības priekšnodokli atskaitīt, nepietiek vien ar to, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām.
Varas iestāžu rīcību gadījumā, kad konstatēts, ka darījums ar nodokļu rēķinā norādīto personu faktiski nav noticis, Senāts komentē, citējot Eiropas Savienības Tiesu, kura secinājusi, ka „[nodokļu] administrācijai, lai varētu tikt atteiktas [priekšnodokļa] atskaitīšanas tiesības, ir jāpierāda, ņemot vērā objektīvus pierādījumus un nepieprasot nodokļu rēķina saņēmējam veikt pārbaudi, kura tam nav jāveic, ka šis saņēmējs zināja vai viņam bija jāzina, ka minētais darījums ir iesaistīts krāpšanā pievienotās vērtības nodokļa jomā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai”, no kā secināms, ka ne nodokļu administrācija, ne tiesa savā argumentācijā nevar apstāties pie konstatējuma, ka darījuma partneris faktiski darījumu nevarēja veikt vai nu resursu trūkuma, vai fiktīvā rakstura dēļ.
Tiesības atskaitīt priekšnodokli nodokļu maksātājam var tikt liegtas vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka atsaukšanās uz šādām tiesībām ir krāpnieciska vai ļaunprātīga, t.i., nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka, izdarīdams pirkumu, tas piedalās ar krāpšanu saistītā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā darbībā, savukārt nodokļu maksātājs, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka veikto darījumu piegādātājs iecerējis kā krāpšanu vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē pirms vai pēc nodokļu maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu, nevar tikt sodīts ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību atteikumu, jo šāda rīcība pārsniegtu valsts budžeta interešu aizsardzību.
Nodokļu maksātājam ir tiesības paļauties uz darījuma likumību un prezumēt, ka darījums nav daļa no pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanas. Veikt nepieciešamās nodokļu maksātāju pārbaudes ir nodokļu administrācijas iestādes uzdevums, kaut arī valsts nodokļu maksātājam var noteikt veikt saprātīgus pasākumus, lai pārliecinātos, ka tas nesaskaras ar krāpšanu vai nepiedalās tajā (Latvijā šādi pasākumi aptver pienākumu pārliecināties, vai darījuma partneris ir reģistrēts attiecīgajos valsts reģistros un nav izslēgts no tiem, kā arī to, vai preču pavaddokumentu formas ir izsniedzis Valsts ieņēmumu dienests).
Tā kā gan pievienotās vērtības nodokļa, gan uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinā tiek ņemti vērā vieni un tie paši attaisnojuma dokumenti (darījumu apliecinošie rēķini), tad uz abiem vienādi attiecas likuma „Par grāmatvedību” normas, tostarp prasība par patiesas informācijas atspoguļošanu grāmatvedībā; tāpat abos gadījumos būtiska nozīme ir tam, vai persona darījuma rezultātā tiešām ir saņēmusi preces vai pakalpojumus, ko tā izmantojusi savas saimnieciskās darbības nodrošināšanā, kas liek Senātam izdarīt secinājumu, ka nav pamata veidot atšķirīgu skatījumu uz abiem nodokļiem gadījumos, kad nodokļu administrācijas konstatētie apstākļi liek apšaubīt darījuma partnera faktisko spēju nodrošināt darījumu. Tādēļ arī attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinu, nosakot saimnieciskās darbības izmaksās iekļaujamos izdevumus, attiecināma Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā pieeja.
Ar šādu argumentāciju Senāts nonāk pie secinājuma, ka, izvērtējot, vai nodokļa maksātājam ir tiesības konkrētus veiktos darījumus norādīt saimnieciskās darbības izmaksās vai atskaitīt par tiem priekšnodokli, ir jāpārbauda, vai nodokļa maksātājs ir zinājis (vai tam būtu bijis jāzina), ka darījums ietilpst krāpšanā ar nodokļiem.
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2013.gada 28.februāra rīkojuma lietā Nr.C-563/11 Forvards V 35.punkts
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija sprieduma apvienotajā lietā Nr.C-80/11 un C-142/11 Mahageben 39. – 50.punkts
Sagatavoja juriste Elīna Kurme