Daugavpils mērs: "Vājākais posms būvniecības nozarē ir konkursi!"

Latvijas būvniecības nozares iekšienē notiek tik postoši procesi, ka sen jau šermuļi skrien pār ādu, domājot, kas būs ar pēdējos gados uzceltajiem objektiem. Varbūt Zolitūdes traģēdijas upuru asinis beidzot noskalos miglu no acīm un visi ieraudzīs, kas notiek.

Realitāte

Visvājākais posms ir tas, ka būvniecības konkursos uzvar vienas firmas, kurām arī tiek peļņa, bet reāli veic lielāko tiesu darbu un uzņemas juridisko atbildību pavisam citas. Visiem ir ļoti labi zināms, ka pēdējos gados privātpersonas ārkārtīgi reti pasūta lielus objektus. Naudu jaunajiem projektiem piešķir valsts, pašvaldības, Eiropas struktūrfondi. Būvfirmas pie šiem objektiem tiek pielaistas tikai konkursa kārtībā, turklāt ar visai stingriem nosacījumiem. Galvenie no šiem nosacījumiem ir firmas jau paveikto darbu apjoms, finanšu stāvoklis un cena, par kuru tā ir gatava uzcelt objektu.

Viss it kā būtu objektīvi. Konkursā tiek iesniegtas aploksnes ar dokumentiem. Taču vietējās firmas vienkārši nespēj piedalīties konkursos, jo nosacījumi tām nav pieņemami. Piemēram, mēs esam izvēlējušies kādu starptautisku firmu, kurai pērn bijis milzīgs apgrozījums un kura ir piedāvājusi viszemāko cenu. Atnāk firmas pārstāvji - trīs juristi un divi sertificēti inženieri. Tā esot filiāle Latvijā. Vēl viņiem esot birojs Rīgā. Bet tehnika, strādnieki, būvdarbu vadītāji? Esot gan, bet ne Daugavpilī.

Tad varbūt būvēt brauks no ārzemēm Eiropas būvdarbu vadītāji un strādnieki? Protams, nē! Objektā uzrodas apakšuzņēmēji - vietējas firmas. Cik tām maksā, ir komercnoslēpums. Neoficiāli, protams, viss ir zināms: no puses līdz divām trešdaļām no naudas, kas saņemta par objektu. Tātad vienu trešdaļu no daudzus miljonus vērtiem pasūtījumiem trīs juristi un divi sertificētie inženieri nodod saviem saimniekiem. Skaidrs, ka ne tikai tiem.

Pa šo laiku Daugavpilī objektā darbojas strādnieki, kas saņem nedaudz vairāk par minimālo algu. Vairāk nav iespējams samaksāt, jo ar atlikušo summu nepietiek normālām darba algām. Apakšuzņēmējs meklē variantus, kā iekļauties tāmē, uz kā rēķina ietaupīt.

Kāpēc tad vietējie būvnieki uzņemas veikt šādus darbus? Tāpēc, ka citu pasūtījumu vispār nav, bet kļūt par bankrotu neviens nevēlas. Kvalificēti kadri mūk projām - strādāt Londonas vai Dublinas būvobjektos. Termiņi netiek ievēroti. Projekti kļūst dārgāki, jo nav iespējams pabeigt tos par summu, ko saņem reālie darba veicēji. Pats trakākais ir tas, ka par drošību arī atbild apakšuzņēmēji. Tas, kurš ir taisījis izjukušo konstrukciju, arī tiks ielikts cietumā. Jā, tas ir pareizi. Taču es vēlētos, lai blakus tupētu aiz restēm arī tas, kurš spieda taupīt skrūves un betonu.

Tie, kas uzņemsies atbildību, būvēt nedrīkst

Kā atrisināt šo problēmu? Gluži vienkārši. Apakšuzņēmēji vienmēr ir veikuši specializētus darbus - elektromontāžu, sanitārtehniskos u.tml. darbus. Es būvnieku vārdā biju ierosinājis: ģenerāluzņēmējam, kas uzvarējis konkursā, ir pienākums ne mazāk par 70% no visiem darbiem paveikt paša spēkiem. Viena rakstu rindiņa - un naudu par objektiem saņemtu tie, kas reāli tajos strādā. Taču šis ierosinājums pieņemts netika.

Man ir vēl viens konkrēts ierosinājums. Pašvaldībā arī varēs sameklēt trīs labus juristus un divus sertificētus inženierus. Ļaujiet kļūt par ģenerāluzņēmēju! Pašvaldībai nav tiesību gūt peļņu. Visa nauda tiks tiem, kas strādā būvlaukumā. Pilsēta saņems nodokļus, cilvēki nebrauks prom, jo varēs nopelnīt tepat. Nedrīkst un viss!!!

Valsts Būvinspekcija tikusi likvidēta pirms 4 gadiem. Esmu uzskatījis un joprojām uzskatu šo risinājumu par kļūdainu. Jā, speciālisti nekur nav pazuduši - Daugavpilī divi bijušie inspektori strādā pašvaldības departamentā. Taču viņu pilnvaras jau ir šaurākas.

Par kontroles sistēmu. Ja runa ir par Eiropas līmeņa projektu, pasūtītājam jāpasūta tehniskās uzraudzības pakalpojumi, nevis jāsniedz tie pašam - citādi šis izmaksu postenis netiks apmaksāts. Budžeta naudu tērēt ir par dārgu, tātad - pasūtām tehnisko uzraudzību par viszemāko cenu - tādi jau ir nosacījumi. Bieži vien tehniskās uzraudzības pakalpojumus sniedz tās pašas firmas, kas projektē un būvē objektu. Rezultātā tehnoloģijas neievērošanu nekur nesaskata.

Būvnormatīvi rakstīti ar asinīm

Būvniecības normas tāpat kā daudzi citi drošības noteikumi ir rakstīti ar asinīm. Simt reizes ies garām, bet simt pirmajā nelaime tomēr notiks.

Šeit mēs pieskaramies vēl vienai problēmai. Pašlaik no celtniekiem pieprasa regulāru sertificēšanu. Augstskolas absolvents nedrīkst ķerties pie darba, ja viņam nav sertifikāta. Formāli tas it kā tiek darīts, lai uzlabotu darba kvalitāti. Īstenībā vienkārši ieviesta vēl viena birokrātiska procedūra, par kuru jāmaksā. Cilvēks ar piemērotu sertifikātu ir noformēts piecās firmās un paraksta tām vajadzīgus dokumentus. Bet reāli zinošu inženieri mūsdienās ar atalgojumu, ko pašvaldība spēj nodrošināt, neievilināsi.

Bez saprotamiem un loģiskiem konkursu rīkošanas noteikumiem nekas nemainīsies! Nu, ietupinās krāvējus, kas ielika bruģakmeni nepareizajā vietā, metinātāju, kas savienoja metāla konstrukcijas, ceļot lielveikalu - un tad? Es negribu, lai mana valsts būtu zināma visā pasaulē tādēļ, ka šeit būvē tā, ka vēl nepabeigts objekts jau sabrūk, apglabājot zem sevis nevainīgus cilvēkus. Tāpēc uzskatu, ka būvniecības nozarē ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas.

 

Autors: Jānis Lāčplēsis

Foto: DELFI