Arhitekts: Galvenais iebildums pret Okupācijas muzeju - “mēs zinām labāk”

Pret Okupācijas muzeja piebūves - Nākotnes nama - projektu iebilstošajai arhitektu grupai īsti pat nav nekādu argumentu, izņemot to, ka "mēs zinām labāk", intervijā aģentūrai LETA sacīja arhitekts, muzeja pārbūves tehniskā projekta autors Ints Pujāts. Viņaprāt, daži arhitekti uzskata sevi par nenovērtētiem, jo viņi netiek klāt pie šiem lielajiem objektiem, un tad cits nekas neatliek, kā kritizēt savējos, jo pie lielajiem ārzemju arhitektiem klāt netiek - tas latviešiem ir visai raksturīgi. Šie fakti raksturo laikposmu, kas patlaban ir Latvijas arhitektūrā, norāda Pujāts.

Kāpēc iebildumi pret Okupācijas muzeja piebūvi parādījušies tikai tagad, kad sākta šī projekta īstenošana?

Tam ir vairāki iemesli. Domāju, ka tam ir gan emocionāli, gan fiziski iemesli. Ar emocionāliem iemesliem es domāju, ka tā ir tāda pēdējā laika Latvijas arhitektu un Latvijas arhitektūras valoda. Pēdējā laikā lielajos projektos - Gaismas pils, Nacionālais mākslas muzejs, Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" un Ventspils Mūzikas skola - ir uzvarējuši ārzemju arhitekti. Lai arī Gunāru Birkertu mēs it kā pieskaitām savējiem, tomēr viņš ir ārzemju arhitekts. Iespējams, vietējie arhitekti nav spējuši radīt tādu arhitektūru, kas sabiedrībai būtu pieņemama. Patlaban arhitektu sabiedrībā ir arī pietiekamipretrunīgs vērtējums par Vidzemes koncertzāli Cēsīs, kas ir vietējo arhitektu radīta - ir jūtams, ka daži arhitekti uzskata sevi par nenovērtētiem, jo viņi netiek klāt pie šiem lielajiem objektiem, un tad cits nekas neatliek, kā kritizēt savējos, jo pie tiem lielajiem klāt netiek - tas latviešiem ir visai raksturīgi. Šie fakti raksturo laikposmu, kas patlaban ir Latvijas arhitektūrā.

Gaismas pils ir pabeigta, dažiem tā patīk, dažiem nepatīk, bet tas ir liels un nozīmīgs darbs, kas tapis daudzus gadu desmitus, un šī ēka sevi jau ir attaisnojusi, jo visi prezidentūras pasākumi notiek tur. Nedomāju, ka vēl kāda ēka Latvijā varētu ar šo slodzi tikt galā.

Kāds ir fiziskais iemesls? VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) patlaban strādā pie ļoti daudziem kultūras objektiem, un es saprotu, ka naudas ir tik, cik tās ir, un šī nauda teorētiski pārklājas. Tās ir gan muzeju krātuves, kurām atvēlēti vairāk par 30 miljoniem eiro, bet kuru sākotnējās ieceres nedod gaidīto efektu, gan Jaunais Rīgas teātris, kura sākotnējās tāmes kļuvušas krietni vien dārgākas. Tāpat vēl ir teātra un mūzikas muzeja ēkas rekonstrukcija, Rīgas pils, vēl ir daži citi kultūras objekti. Tā kā šo objektu ir daudz, tad tie sāk pārklāties.

Trešais aspekts ir tāds, ka laikmetīgās mākslas izstāžu zāle meklē savu vietu. Pirms gada tā bija uz vecajiem dzelzceļa tilta balstiem, tad vienu brīdi tā bija krastmalā stikla bastionā, un joprojām tā meklē savu vietu. Šīs vietas meklējumos iesaistīti cilvēki no tās arhitektu grupas, kuri iebilst pret Okupācijas muzeja piebūves risinājumu, un jāņem vērā, ka viena no iecerēm bija būvēt šo ēku, rekonstruējot Rīgas Tehnisko universitāti. Daļa no šīs ēkas atrastos Strēlnieku laukumā, un, ņemot vērā, ka šādas ēkas paredzamā transporta kapacitāte ir daudz lielāka nekā Okupācijas muzejam, tas prasītu kompleksus risinājumus Strēlnieku laukumam.

Vēl viens no iemesliem ir arī tā saucamais trīs A princips - "ārsts, advokāts un arhitekts". Tās ir trīs profesijas, kuru pārstāvji brīžiem grib iejusties Dieva lomā. Dažreiz tas izdodas īslaicīgi, bet reizēm kāds grib šo lomu uzņemties ilglaicīgi un tas pārvēršas uzskatā, ka visi pārējie dzīvo citu dzīvi, kas nav pareiza, un vienīgā pareizā ir manējā. Domāju, ka arhitektūrā nav sliktu projektu vai nepareizu projektu, ir uzdevums, ko arhitekts izpilda veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi, bet tas ir katra konkrētā arhitekta redzējums.

Tātad no visa teiktā var saprast, ka arhitektu sabiedrībā notiek kaut kāda dalīšanās, kad viena grupa grib "nobīdīt malā" citu projektus, lai atbrīvotu vietu un naudu saviem projektiem?

Nauda ir tikai viens aspekts. Domāju, ka arhitektam vienmēr ir svarīga viņa paša pašapliecināšanās. Ir arhitekti, kuri strādā pēc pasūtījuma, un ir arhitekti, kuri strādā un mēģina pārdot savu stilu. Ne vienmēr tā sava "es" izrādīšana ir noderīga pasūtītājam. Pasūtītājam vajag funkcionējošu objektu, mūsdienīgu, ērtu, lētu.

Pasūtītājs jau vienmēr dod uzstādījumu, noteikumus, rāmjus, kuros arhitektam jāstrādā.

Jā, tā tas ir. Ja kāds arhitekts saka pasūtītājam, kā viņam būtu jādara, tad šim arhitektam vai nu pašam jākļūst par pasūtītāju, vai arī jāpastāv malā un jāpaskatās, kā kāds cits arhitekts var izpildīt pasūtītāja prasības. Ja kādam tas nepatīk, varēja pirms 10-20 gadiem iniciēt lēmumu, ka Okupācijas muzejs ir modernisma arhitektūras objekts, kuram jāpiešķir kultūras pieminekļa statuss. Ja šis statuss būtu piešķirts, tad arhitekts, arī Gunārs Birkerts, pret šo objektu attiektos kā pret pieminekli. Ja šī arhitektu grupa par muzeju runā kā par vēsturisku substanci, tad kāpēc viņi par visām varītēm grib iet iekšā un stāstīt "mēs zinām, kā ir labāk"? Tāpēc, ka tur iekšā nekas neatbilst mūsdienu prasībām. Tad rodas pretruna - kas mums ir svarīgs? Vai tā ārējā čaula ir svarīga, bet iekšā viss ir jāmaina.

Ja arhitekts ir zinošs un varošs, tad viņu parasti uzaicina dažādās komisijās, viņam ir iespēja piedalīties ekspertīzē un izteikt savu viedokli, kā arī pašam piedalīties konkursā, uzvarēt to un īstenot savas idejas. Konkurss ir viena no tām iespējām, kur arhitektam ir ļauts izpausties un kurā žūrija un sabiedrība pieņem vai nepieņem viņa idejas.

Ja runājam par Okupācijas muzeju, šajā gadījumā sabiedrība bija ziedojusi naudu, 1,5 miljonus eiro, un ar to pateica - mēs gribam arhitekta viedokli. Iepriekš Lūsis-Grīnbergs izstrādāja skici piebūvei, kas paredzēja esošā apjoma palielinājumu uz Rātsnama pusi. Šī skice nebija atzīta par labu, tāpēc ziedotāji un muzeja vadība uzaicināja piedalīties Birkertu. Birkerts izstrādāja ideju, konceptuāli to pamatoja ar tumšo pagātni, gaišo tagadni un apskaidroto nākotni. Birkerta projektā esošā vide tiek mainīta ar ļoti minimāliem līdzekļiem, esošie objekti vizuāli tiek saglabāti, lai tie būtu nepārprotami redzami. Šis Birkerta redzējums pirms 10 gadiem tika publiski apspriests, un tagad viss ir pavirzījies uz priekšu līdz izstrādātam tehniskajam projektam.

Un tagad parādās iebildumi.

Iebildumi pat īsti nav formulēti. Vienkārši - "slikts", "neatbilst". Tie jau pat īsti nav iebildumi. Galvenais iebildums ir "mēs zinām labāk". Es saprotu, ka "mēs" vienmēr "zinām labāk", jo svešs darbs tiek vērtēts saskaņā ar saviem veikumiem.

Es uzskatu, ka šis projekts ir labs - ne jau tāpēc, ka Birkerts ir pasaules līmeņa arhitekts, bet gan tāpēc, ka viņam ir pieredze muzeju un izstāžu zāļu projektēšanā. Viņa projektētie objekti ir atzīti starp 100 labākajiem Amerikas darbiem, un Birkerts ir projektējis ne tikai ASV, viņa darbi ir arī Venecuēlā, Kanādā, daudzās citās pasaules valstīs. Tie ir sabiedriski objekti, tas nozīmē, ka valdības vai pašvaldības ir atzinušas viņa darbu par labu esam. Mēs šo ieceri sapratīsim varbūt tikai pēc 100 gadiem, un, iespējams, tā būs ievērības cienīga tikai ar to, ka Birkerts ir veidojis šo darbu.

Vai šie iebildumi var kavēt projekta realizāciju?

Vai projekts tiks realizēts, būtu jājautā VNĪ. Es ļoti ceru, ka tiks realizēts. Projekta realizāciju gaida latviešu tauta visā pasaulē. Ar katru dienu gan ziedotāji, kas devuši naudu, gan tie, kas devuši mantiskās vērtības, aiziet prom. Ja projektu nerealizēs,viņi zaudēs ticību šai valstij, jo izrādīsies, ka viņu sāpe nevienam nav vajadzīga. Viņi redzēs, ka svarīga ir arhitektūra, nevis tas, kā dēļ valsts eksistē. Valsts eksistē ne jau arhitektūras dēļ vai tāpēc, ka Rīga ir skaista. Valsts eksistē tādēļ, ka šeit dzīvo Latvijas iedzīvotāji. Okupācijas muzejā ir Eiropā lielākā cilvēku ierunāto vēstures liecību kolekcija. Šie cilvēki stāsta, ka tad, ja mēs neatrodam dzirdīgas ausis, mēs zaudējam kaut ko no savas identitātes. Baidos, ka šī viena vecā muzeja ēka nav vērta to cilvēku stāstu, kurus nepieciešams kaut kur eksponēt. Sabiedrība ir ziedojusi naudu - kā kāds var teikt, ka projekts netiks realizēts? Piemēram, tā pati Zaiga Gaile un Jānis Krastiņš publiski ir teikuši, ka ir tik daudz projektu, kuri netiek realizēti. Es nevaru pieņemt, ka projekts, kuru izstrādājis uzaicināts pasaulslavens arhitekts un kuru paredzēts būvēt par tautas saziedotiem līdzekļiem, varētu netikt realizēts. Ja tas tā notiks, tad šai tautai nav nākotnes, jo tā nerēķinās ar tēvu un vectēvu ieguldījumu.

Daļā sabiedrības ir viedoklis, ka arī tagadējā muzeja ēka neiederas Strēlnieku laukumā. Vai labāks risinājums nebūtu bijis arī esošās ēkas nojaukšana un pilnīgi jauna muzeja celtniecība kādā citā vietā?

Šim muzejam ir svarīga vieta un tālāk jau ēka pati par sevi. Daugavmala kā tāda ir Latvijas valstij vitāli svarīga vieta. Visas sāpes un ciešanas, sākot no 1905.gada, saistītas ar Daugavmalu. Arī viss priecīgais - parādes, manifestācijas -, viss notiek krastmalā. Nedomāju, ka vispār ir iespējams atrast idejiski vēl piemērotāku vietu šim muzejam.

Otrs ir vecā, melnā ēka pati par sevi. Tas ir pabeigts arhitektūras elements, sava laika pārstāvis. Šī ēka ir pretstatā ar visu apkārtējo, un tā ir sava laikmeta liecība - pabeigta, laba arhitektūra ar savu redzējumu par to laiku. Tas tomēr nenozīmē, ka šo arhitektūru nevarētu mainīt, jo ēka nav arhitektūras piemineklis. Otrkārt, jaunās piebūves pienesums tikai izceltu jau esošās ēkas identitāti un atšķirību no apkārtējās apbūves.

Šī ēka, pirmkārt, ir jāskata kā sava laikmeta liecība un, otrkārt, kā objekts ar jautājumu - kāpēc tas tur ir? Un atbildi var saņemt, tikai ienākot šajā ēkā. Tikai tad var saprast metaforu, kad iekšējais saturs izklāsta ēkas ārējo būtību.

Tad, kad Birkerts radīja muzeja piebūves jeb Nākotnes nama projektu, vēl nebija paredzēta sešstāvu viesnīca, kura ir plānota aiz Melngalvju nama. Ļoti iespējams, ka šis projekts tiks realizēts. Vai tas netraucēs uztvert Okupācijas muzeja kopējo ansambli?

Gluži otrādi, tā kā Kronberga viesnīcas projekts paredz atgriešanos pie vēsturiskās apbūves līnijas, tad šī Nākotnes nama baltā piebūve tuvina muzeju vēsturiskās apbūves teritorijai.

Ja konceptuāli runājam par to, kādai būtu jābūt Vecrīgai vai kāda tā bija, tad tie laukumi, kas veidojās pēc kara, ir mākslīgi, tie ir kara izrauti robi Vecrīgā. It īpaši tas ir sakāms par Rātslaukuma apkārtni. Jebkurā gadījumā, jau sen ar sarkanajām līnijām ir noteikta pieļaujamā apbūve un ir paredzēta Okupācijas muzeja paplašināšana uz Grēcinieku ielas pusi. Ja jaunbūvējamā viesnīcas ēka atgādinās seno Vecrīgas apbūvi, tad Nākotnes nams ir ārpus tā. Tā ir tāda arhitektūras elementu spēle. Tādējādi šīs abas ēkas viena otrai tikai palīdz un Vecrīga atgūs savu konsekvento laukuma izmēru.

Par Rātslaukumu kopumā. Pēc kara postījumiem līdz 1990.gadam šeit bija liels, tukšs laukums. Pēc tam pamazām sāka atjaunot vēsturisko apbūvi - Melngalvju nams, Rātsnams, Kamarina nams. Vai tā bija pareiza rīcība? Vaitomēr pareizāk būtu bijis atstāt skvēru, ja jau vēsturiskās ēkas kara laikā tika iznīcinātas?

Ir viena semantiska lieta - cilvēki, atgūstot neatkarību, dzīvoja ar sapņiem par aizgājušo, bijušo laiku. Dažas lietas, vārdi, cilvēku atmiņas ir spēcīgākas par arhitektūru. Sabiedrībai bija nepieciešama atmiņu materializācija par to, kas bija skaists un kas bija atskaites punkts.

Melngalvju nama vizuālā kopija ir precīza un atrodas precīzi savā vietā. Par to var diskutēt, bet tūristus ved uz šo ēku un to rāda. Vai tas ir godīgi pret to laiku? Tas nav īsti godīgi pret arhitektūru, bet tas ir godīgi pret to cilvēku atmiņām, kuriem to vajadzēja. Jebkurā gadījumā šis nams iederas Vecrīgas vizuālajā tēlā, šajā gadījumā nav disonanses.

Par Rātsnamu bija izsludināts konkurss, uzvarēja arhitektu grupa, kuras priekšlikumu pilsētas vadība atzina par labāko. Šajā gadījumā mēs diskutējam par konkursu, kurā savu priekšlikumu varēja iesniegt jebkurš no arhitektiem. Tā laika lēmums bija tāds, kāds tas ir. "Post factum" var runāt par visu ko, bet pēc kara arī veca sieva ir gudra. Varbūt šodienas skatījums nav tāds, kāds bija pirms 20 gadiem.

Runājot par Kamarina namu, jāsaka, ka Vecrīgā vienmēr ir problēmas ar augstuma atzīmēm. Apbūves noteikumi, kas bija spēkā līdz 2002.gadam, tika ievēroti ļoti nosacīti. Jāsaprot, ka nebūs katra arhitektūra šedevrs, tas, ka konkrētā arhitektūra kādam nepatīk, nenozīmē, ka tā tur nevar būt. Lielākā problēma ir tā, ka Kamarina nams ir atšķirīgs no tiem apbūves noteikumiem, kuri piemēroti blakus ēkām.

Vai kopumā izvēle atkal aizbūvēt ar ēkām kara laikā izrauto laukumu bija pareiza?

Citādi nevar darīt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs dzīvojam kapitālistiskā sabiedrībā un tā atšķiras ar to, ka katram ir īpašuma tiesības. Tajā skaitā ne tikai privātajiem, bet arī pašvaldībai un valstij. Katram īpašniekam ir tiesības realizēt savas būvniecības ieceres.

Tāpat fakts ir tas, ka Vecrīgai ir savs vēsturiskais mērogs un raksturs, un tas, ka patlaban Rātslaukums ir daudz tuvāks vēsturiskajam mērogam un raksturam, ir nenoliedzami. Vecrīga tiek uztverta kā siluets, kuru ierobežo vēsturiskais mērogs - ielas un laukumi, kas tagad daudz precīzāk atbilst vēsturiskajam.

Vai valsts un pašvaldību izsludinātajos arhitektūras konkursos prasības arhitektiem tiek noteiktas tādā apmērā, lai garantētu, ka iesniegtais projekts būs kvalitatīvs? Piemērs varētu būt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūve, kur projekts sadārdzinājās vairākas reizes.

Konkursa žūrija bija tā, kas lēma par šo objektu. Domāju, ka žūrija tika steidzināta pieņemt lēmumu, jo bija jāpaspēj iztērēt pieejamos līdzekļus. Ja runājam par arhitektūru pazemē, tad tikpat labi varam runāt par metropolitēnu - pilsētas tēls iegūst pazemi, risinājums nekonkurē ar virszemes ēku. Jāņem vērā, ka tehniskie risinājumi šajā gadījumā bija sasteigti - nauda bija jāapgūst ātri, tāpēc projekta kvalitāte bija tāda, kāda tā bija. Problēmas bija gan ar muzeja ēku, gan ar apakšzemes izbūvi.

Arhitekta darbs nav tikai radīt telpu, zīmējumu, izskatu. Arhitekta darbs ir arī vadīt šo projektu un vadīt to pareizi. Vadīšanas procesā nepieciešama pieredze šādu vai līdzīgu objektu radīšanā, nepieciešams piesaistīt konsultantus, ja paša pieredze ir nepietiekama. Ja šajā darbā iezogas neprofesionalitāte vai sasteigtība, sekas ir tādas, kādas tās ir.

Vai pie vainas ir tas, ka iepirkuma prasībās jau sākotnēji nav precīzi definēts tas, ko pasūtītājs grib panākt, prasības ir pārāk aptuvenas?

Ir trīs vai četru veidu iepirkumi. Arhitektiem izdevīgākais iepirkums ir metu stadija. Bieži vien pasūtītāji, piemēram, pašvaldības, šo stadiju nevēlas. Metu stadijā sākotnēji ir zīmējums, bet te nepieciešama pieredze, jo, ja zīmējumu veido bez pieredzes, var rasties problēmas. Otrā stadija ir pieredze un izmaksas, bet to var attiecināt uz rekonstrukciju projektiem, jo tad pasūtītājs skaidri zina, ko grib. Bieži vien šajā stadijā mēģina ielikt jaunbūves, kas nav pieļaujams, jo tad arhitekti sāk iet atvēlētā budžeta pavadā un radošuma ir tikai tik daudz, cik atļauj budžets. Trešās stadijas iepirkumi ir mazie iepirkumi līdz 18 000 eiro, kurus pat nevar pārsūdzēt. Tad vēl atsevišķi nāk skices, kuras pašvaldības pasūta par 4000 eiro.

Pieļauju, ka visos šajos iepirkumos problēma ir paredzētais budžets. Latvijas Arhitektu savienībā 80.gados bija izstrādāts normatīvs par arhitektu darba izcenojumu, tādi ir arī daudzkur citur pasaulē. Būtu labi, ja visi arhitekti un arī pašvaldības rēķinātos ar šiem skaitļiem, taču Latvijā šos izcenojumus neizmanto un bieži vien tiek dempingots. Turklāt bieži vien dempingo tieši iepirkuma izsludinātāji - pašvaldības, kuras izdomā kādu savu ciparu un prasa arhitektam, vai viņš gatavs strādāt par šādu summu. Skaidrs, ka arhitektam šajā gadījumā jau ir jautājums par izdzīvošanu un tad vairs runa nav par arhitektūru. Atvēlētais budžets dažādiem objektiem bieži vien ir krietni par mazu, bieži vien tas neatbilst tam, ko pasūtītājs vēlas sasniegt. Pārsvarā visi kultūras objekti iziet ārpus sākotnējā budžeta ietvara.

Vienīgā pašvaldība Latvijā, kura skaidri un gaiši pateica, ka jebkura objekta būvniecībā jārēķinās ar 2000 eiro par kvadrātmetru, ir Ventspils. Visas pārējās pašvaldības iepirkumu budžetos rēķinās ar 1000 eiro par kvadrātmetru un jau pēc tam kaut kādā veidā mēģina dabūt papildu naudu. Nevar par 1000 uzbūvēt to, kas maksā 1500 vai 2000.

Tomēr iepirkumos arī saimnieciskā izdevīguma jeb zemākās cenas princips spiež izvēlēties lētākos piedāvājumus.

Jā, bet pirms iepirkuma izsludināšanas pasūtītājs izveido budžetu. Ja piedāvājums būs ārpus šī budžeta, tas neuzvarēs un netiks realizēts. Piemēram, es uztaisu metu, kurā norādīta projekta realizācijas cena, pēc tam notiek pārrunu procedūra un man saka - mums budžets ir tāds un tāds, vai tu īstenosi šo projektu par tādu summu? Man ir divas iespējas - vai nu taisīt, vai netaisīt. Kā jums šķiet, ko projektētāji dara? Biežāk izvēlas taisīt un pēc tam atsevišķos objektos liek ļoti daudz jumtu no kapara skārdavai arī kādus citus elementus. To nevar nodēvēt nekā citādāk kā tikai par korupciju arhitektūrā.

Kāds korupcijai sakars ar kapara skārda jumtiem?

Tas parāda, ka ar šī materiāla izmantošanu objektā arhitekts papildina savu projektēšanas budžetu. Tas notiek, izmantojot šos nevajadzīgi dārgos materiālus. Tādā veidā, iegūstot objektus par ļoti zemu cenu, arhitekts to mēģina kompensēt caur piegādātājiem vai būvniekiem ar dārgiem materiāliem. Tā atsevišķos valsts pasūtījuma objektos izskatās, ka tiek veidoti nepamatoti lieli arhitektūras dekoratīvisma objekti ar bezfunkcijas bēniņu telpām vairāku tūkstošu kvadrātmetru platībā, pārsedzot tās ar kapara jumtu. Nekur citur pasaulē neesmu redzējis, ka sabiedriskā objektā būtu neizmantojami bēniņi.

Par kādiem konkrēti objektiem te ir runa?

Tas, piemēram, ir jaunās muzeju krātuves projekts. Es jau esmu teicis, ka tā darīt nedrīkst, un, ja nu kur ir skaidri redzama naudas izšķērdēšana, tad tas ir tieši šajā projektā. Es nekritizēju pašu objektu, es kritizēju pielietojamo materiālu un tehnoloģiju izvēli. Norakt pusi Dzegužkalna, salikt rievsienas, tas ir kaut kas neiedomājams. Arhitektūra jau var būt dažāda, jautājums ir par pasūtītāju, vai tas viņam ir pieņemams. Jājautā, ko šī arhitektūra dos? Ja tas ir piemineklis, tad viss kārtībā, piemineklis vienkārši ir. Ja plānota funkcionāla ēka, tad ir jautājums tikai un vienīgi par tās praktiskumu. Ēkai, kurai paredzēta kultūras vai izglītojoša funkcija, jābūt publiski orientētai.

Ja iepirkumā pasūtītājs pasaka, ka projekta izmaksas ir 20 miljoni, bet pēc tam izmaksas pieaug līdz 30 miljoniem, problēma bieži vien ir nevis arhitektūras risinājumā, bet budžetā. Ja tā ir funkcionāla ēka, bet telpas netiek izmantotas lietderīgi, problēma ir arhitektūrā. Vajag atšķirt graudus no pelavām.

Tātad nosacīti var teikt, ka arhitekts grib tos 10 miljonus, kas sadārdzina projektu?

Ne gluži, es domāju, ka arhitekts vienkārši grib, lai viņam samaksā par padarīto darbu. Domāju, ka arī muzeji grib, lai beidzot parādās krātuves, kuras ir solītas daudzus gadus, bet nekas netika darīts. Cits jautājums ir tas, ka projekta izstrādāšanas laiks nebija pietiekams, lai tas būtu pilnībā funkcionāls. Diemžēl šajā projektā nebija meta, nebija tā publiskās apspriešanas. Ir tikai projekts par 30 miljoniem, kas izvēlēts tikai un vienīgi cenu aptaujā. Īstenībā tas ir noziegums no valsts puses - būvēt jaunus objektus ar milzīgiem budžetiem un izvēlēties projektus tikai cenu aptaujas ceļā. Tur bija jābūt tikai un vienīgi konkursam, nevis cenu aptaujai.

Vai kādam būtu jāizstrādā arhitektu darba "cenrādis", ko minējāt iepriekš?

Arhitektu savienībā jau tādi ir, tos vajag tikai koriģēt. Jāpanāk, lai šis "cenrādis" darbotos valsts un pašvaldību pasūtījumos. Otrkārt, nezinu, kā ir tagad, bet savulaik Latvija bija vienā no pirmajām vietām pēc arhitektu skaita uz 1000 iedzīvotājiem. Skaits ne vienmēr apliecina kvalitāti.

Arhitektu savienība kā organizācija veic daudzas pozitīvas sabiedriskās funkcijas, taču savienība nekož kājā pati sev. Tas nozīmē, ka savienība ir diezgan bezzobaina attiecībā uz arhitektu ierobežošanu vai virzīšanu. Piemēram, ir valstis, kurās skaidri definēts - ir arhitekti, kuri var strādāt ar objektiem līdz 400 kvadrātmetriem, ir tādi, kas ar lielākiem. Diemžēl neviens nepārmet arhitektiem, ka tie strādā ar dempinga cenām, tas ir brīvais tirgus, katrs strādā kā grib. Es nepārmetu arhitektiem, drīzāk tas ir jautājums valstij un pašvaldībai - kāda cenas latiņa tiek noteikta un kādu arhitektūras kvalitāti varam sagaidīt no jauna projektētajos objektos.

Ir dzirdēts viedoklis, ka Arhitektu savienības funkcijas tagad aprobežojas tikai ar Gada balvas konkursu un balvas pasniegšanu? Vai tas tā ir?

Tas ir viens no svarīgākajiem savienības uzdevumiem. Vēl ir arī izglītojošā funkcija - regulārie semināri, kuros arhitekti mācās. Vēl savienība var ietekmēt lielo publisko iepirkumu nolikumus. Tāpat ir arī licencēšanas darbs, kas, manuprāt, nav apmierinošs.

Ja uzskatām, ka Arhitektu savienības uzdevums, tāpat kā citām asociācijām, ir cīnīties par cunftes interesēm, tad arhitekti to nedara. Piemēram, noteikti būtu jācīnās par izmaksām projektēšanā, par autoratlīdzību un tamlīdzīgām lietām. Vajadzētu nevis tukši runāt, kā patlaban, bet, piemēram, panākt, lai nozīmīgiem objektiem autors būtu ierakstīts zemesgrāmatā un bez autora atļaujas objektā nevarētu veikt pārbūves. Tāpat Arhitektu savienība patlaban ļoti maz domā par jaunajiem arhitektiem, kuri pēc augstskolas pabeigšanas projektēšanas jomā vēl ir ļoti nesagatavoti.

Tāpat uzskatu, ka katrai profesijai, arī arhitektiem, ir sava kapacitāte, cik daudz to ir nepieciešams. Uzskatu, ka mums ir pārāk daudz arhitektu teorētiķu, kas grib zīmēt koncertzāles un līdzīgas lietas, bet mums pietrūkst arhitektu tehniķu, kurus būtu jāsagatavo celtniecības koledžai un kuriem būtu jābūt spējīgiem veikt aprēķinus. Amerikā un Vācijā ir pieņemts, ka arhitekts pats spēj izrēķināt būvkonstrukcijas un atbildēt par saviem aprēķiniem, bet Latvijā reti kad esmu redzējis, ka to dara arhitekts. Daudzi pasaulē slaveni arhitekti sākotnēji ir bijuši būvinženieri, bet Latvijā arhitekti vairāk ir mākslinieki, kas bez būvinženiera palīdzības nespēj iztikt. Bieži vien šī iemesla dēļ ir nekvalitatīvas būvkonstrukcijas vai pārāk dārgas būvniecības izmaksas. Būvkonstrukcijas pasaulē ir ļoti mainījušās, patlaban būvinženieri tās projektē telpiski, bet Latvijā daudziem arhitektiem šo zināšanu nav. Būvkonstrukciju loma arhitektūras procesā pieaug.

Vai tas nozīmē, ka daudzi arhitekti uzzīmē ēku, bet nesaprot, ar kādām konstrukcijām šis projekts būtu realizējams?

Mums šajā ziņā ir grūtības. Bieži vien projekti top ļoti ilgi, jo sākotnēji arhitekti nerēķinās ar būvkonstrukcijām - kādas ir pieļaujamas un kādas nav. Kad sākas projekta realizācija, sākas arī konstrukciju mainīšana, un tas prasa laiku. Arhitektiem jau sākotnēji nav kopējā redzējuma, kā šo objektu uzbūvēt. Arhitektam jāspēj uzzīmēt, aprēķināt arī ūdensvadu, kanalizāciju, ventilāciju objektā, bet bieži tas tiek uzskatīts par sekundāru. Domāju, ka patlaban būvinženieru loma arhitektūrā ir nenovērtēta.

Vai problēma ir mācību programmā?

Mācību programma ir nepietiekama, bet drīzāk tā ir pasniedzēju problēma. Pasniedzējiem tomēr ir jāmainās līdzi laikam, taču Latvijā tas pagaidām nenotiek. Mums ir nepieciešami arī būvinženieri un daudz lielākā apjomā, nekā viņu ir tagad. Nepieciešams, lai katrs būvdarbu vadītājs brīdī, kad uz viņa galda nonāk rasējums, spētu pārrēķināt rasējumu, lai pārbaudītu, vai viss ir atbilstošs. Būvdarbu vadītājs nevar būt tikai izpildītājs, viņam jāspēj pašam visu pārrēķināt un pārbaudīt. Jāņem vērā, ka no tā brīža, kad celtnieks saņem visus rasējumus, viņš kļūst par visu atbildīgs - gan par būvdarbiem, gan vēlāk arī par uzbūvēto objektu. Tāpēc, saņemot rasējumu, celtniekam viss ir krustām šķērsām jāpārbauda kaut vai 10 un 20 reizes.

Tagad ir stājies spēkā jaunais Būvniecības likums, vai tas pietiekami sadala un norāda atbildības - cik tālu sniedzas arhitekta atbildība, kad ir būvnieka atbildība? Kāpēc, piemēram, Arhitektu savienība kongresā pieņēma aicinājumu arhitektiem neparakstīt dokumentus, kamēr normatīvajos aktos nav sakārtots atbildības jautājums?

Diemžēl Latvijā cilvēki nevēlas atbildēt par saviem darbiem. Skatoties likumu, redzu, ka it kā ir mēģināts atvieglot darbu. Tomēr darbs ir atvieglots valsts ierēdņiem, nevis būvniecības procesā iesaistītajiem. Tas ir skaidri redzams no pirmā līdz pēdējam likuma pantam. Es varu tikai piekrist savienības viedoklim - atbildība no likuma nav saprotama. Kādreiz bija stingri noteikts, ka par visu atbildīgs ir celtnieks, ja viņš konstatē kļūdu, tad vēršas pie arhitekta, kas parasti bija arī projekta vadītājs. Tagad nav saprotams, ko darīt, kad objektā atklājas kāda kļūda, bet kļūdas regulāri atklājas gandrīz visos objektos. Būvniecība ir dzīvs process, to ietekmē dažādi faktori, kuru neievērošana vai nepamanīšana var ietekmēt procesu un radīt kļūdas.

Tāpēc ir jāsaprot, ko darīt, kad atklājas kādas nepilnības, jāparedz dažādi rezerves varianti. Jāzina, kas par ko atbildīgs, bet likums to stingri nenosaka. Katram likumam ir kaut kādi mērķi, bet jaunā Būvniecības likuma mērķi es nesaprotu. Katrā ziņā šis mērķis nav sakārtot būvniecības nozari. Vismaz patlaban es nevarētu teikt, ka būvniecības process valstī ir kļuvis sakārtotāks.

Zolitūdes traģēdijas krimināllietā pie atbildības tiek saukti gan būvnieki, gan būvinženieris, gan arī arhitekti. Vai tā ir arhitekta atbildība?

Ja arhitekts ir bijis projekta vadītājs, viņš noteikti ir atbildīgs. Protams, projekta vadītājs var būt arī būvinženieris vai vēl kāda trešā un ceturtā persona. Likums pieļauj, ka projekta vadītājs var arī nebūt arhitekts.

Ko tagad darīt? Labot likumu, pārstrādāt, izdot saistošos noteikumus?

Domāt, kā sakārtot nozari un iet uz priekšu soli pa solim. Mēģināt likumus rakstīt nevis juristiem, bet gan sākotnēji nozares speciālistiem un tikai pieslīpēšanu uzticēt juristiem. Kāpēc mēs nevarētu vienkārši paņemt Kanādas, Vācijas vai Francijas likumu un pieņemt to Latvijā? Lai nozares speciālisti pasaka, kas neder, to izņemt ārā. Nevajag no jauna izgudrot velosipēdu, tas jau sen ir izgudrots.

 

Autors: Ivars Motivāns, LETA

Foto: a4d.lv