Aug būvspeciālistu izpratne par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu

Ieviešot būvspeciālistu atbildības obligāto apdrošināšanu, "Ergo" portfelis profesionālajā civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidā palielinājies par 15%. Tomēr nedzīvības apdrošināšanas biznesā kopumā šī segmenta apjoma pieaugumu būtiski just nevar, intervijā saka "Ergo" civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas grupas vadītāja Ilze Grundmane un Risku parakstīšanas departamenta direktors Ritvars Heniņš. Pieprasījums pēc būvspeciālistu apdrošināšanas bijis gaidītajā līmenī. Taču darba slodze apdrošinātājiem ir lielāka, nekā domāts, jo ir daudz neskaidrību un Ministru kabineta noteikumos ir daudz interpretējamu jēdzienu. Tāpēc apdrošināšanas nozare daudz iegulda klientu izglītošanā, un periods kopš jauno prasību ieviešanas bijis intensīvs mācību treniņš būvniecības nozarei par riskiem, ar ko tā sastopas.

Kā darbojas kopš pagājušā gada oktobra ieviestais jaunums – obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana būvspeciālistiem? Cik liela ir interese par šo produktu?

I.Grundmane: Pieprasījums pēc būvspeciālistu apdrošināšanas bijis līmenī, kādu sagaidījām. Savukārt darba slodze apdrošinātājiem ir lielāka, nekā bijām domājuši, jo ir daudz neskaidrību un Ministru kabineta noteikumos ir daudz interpretējamu jēdzienu. Apdrošinātājiem daudz jāskaidro - definīcijas, polises nepieciešamība, vai būvspeciālists ietilpst to lokā, kam ir vajadzīga obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, un kurā kategorijā būvspeciālists ietilpst.

Jāveic arī nosacīti pētnieciskais darbs, lai noteiktu būvspeciālistam vajadzīgo limitu. Katram klientam ir jāvelta daudz darba, jāsaprot, kas un kādā apjomā viņam vajadzīgs.

Šķiet, būvspeciālisti nereti domā, ka apdrošinātāji ir gatavojuši Ministru kabineta noteikumus, tāpēc to pienākums ir skaidrot noteikumus ne tikai no apdrošinātāju, bet arī no būvniecības nozares puses. Piemēram, noteikumos ir definēts, ka pirmajai un otrajai būvju grupai ir viens atbildības limits, trešajai grupai – cits. Klientiem šķiet, ka apdrošinātājiem ir jāsaprot, kādas grupas būve tiek būvēta.

Ieviešot būvspeciālistu atbildības apdrošināšanu, "Ergo" portfelis profesionālajā civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidā palielinājies aptuveni par 15%.

R.Heniņš: Būvniecības nozares civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas apjomu pieaugums ir būtisks, tomēr kopējās nedzīvības apdrošināšanas biznesā šī segmenta apjoma pieaugumu būtiski just nevar. Tāpēc nevar teikt, ka jaunās prasības būtu ļoti stimulējušas apdrošināšanas biznesu. Tomēr apdrošināšanas nozare daudz iegulda klientu izglītošanā. Periods kopš jauno prasību ieviešanas bijis intensīvs mācību treniņš būvniecības nozarei par riskiem, ar ko tā sastopas. Būvspeciālisti sākuši labāk izprast civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, šajā jautājumā iedziļinājās arī vidēja līmeņa būvspeciālisti, kuri iepriekš par to nedomāja un lielākā daļa pat nezināja. Tas ir solis tuvāk Rietumeiropas izpratnei, ka civiltiesiskā apdrošināšana ir ļoti būtiska un bez tās nevar iztikt.

Eiropā aizvien vairāk attīstās civiltiesiskās apdrošināšanas veidi, īpaši tie, kas ir obligāti un paredzēti trešo pušu aizsardzībai. Regulējumi kļūs plašāki un precīzāki. Tas attiecas ne tikai uz būvniecības nozari, arī citos veidos ir šāda tendence. Eiropa virzās uz patērētāju tiesību aizsardzību visās jomās. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ir viens no mehānismiem, kā tiek aizsargātas trešās puses tiesības.

Tieši skaidrojošais darbs, ieviešot jaunos Ministru kabineta noteikumus par būvspeciālistu un būvdarbu veicēju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, bija lielākais izaicinājums apdrošinātājiem. Ministru kabineta noteikumi ir papildināmi, jo tie pieļauj daudz neskaidrību. Ja ir iespējama interpretācija, tad iesaistītās puses apzināti vai neapzināti to var mēģināt arī darīt.

Kādi ir nozares priekšlikumi Ministru kabineta noteikumu pilnveidošanai?

I.Grundmane: Pašlaik noteikumos nav ietvertas būtiskas lietas, piemēram, nav definēti priekšnosacījumi apdrošināšanas atlīdzības izmaksai jeb trigeri.

Noteikumos nav atrunātas tādas būtiskas detaļas kā zaudējuma rašanās periods, zaudējuma pieteikšanas periods u.tml. Šīs svarīgās nianses dažādiem apdrošinātājiem atšķiras.

Nevar prasīt no būvspeciālista, lai tas izprastu jēdzienus un sakarības starp darbības darīšanu, gadījuma iestāšanos un gadījuma pieteikšanu. Tam ir jābūt definētam Ministru kabineta noteikumos un tam ir jābūt vienādotam, lai klientam nav jāiedziļinās juridiskās niansēs.

Ir arī tehniskas lietas. Piemēram, ir jābūt pareizi aprēķinātam atbildības limitam. Arī šajā jautājumā apdrošinātāju pieeja niansēs atšķiras, un diemžēl šī pieeja atšķiras arī no atbildīgo institūciju puses, kas pārliecinās par šādu apdrošināšanas līgumu esamību un atbilstību Ministru kabineta noteikumiem. Noteikumi pieļauj interpretāciju, un būvspeciālists pie dažādiem apdrošinātājiem var saņemt dažādus piedāvājumus un dažādu izpratni par atbildības limita aprēķināšanu. Tā nedrīkstētu būt. Pašlaik mēdz būt arī tā, ka apdrošinātājam ir viena izpratne, bet būvvaldes speciālistiem – cita. Arī katras būvvaldes izpratne nav vienāda – vienā būvvaldē prasa vienu, otrā – pavisam ko citu. Šādā situācijā būvspeciālists, kurš ir pa vidu, neko nesaprot. Šīs lietas Ministru kabineta noteikumos ir jāsakārto.

Ir arī dažādas sīkas nianses, lai noteikumi būtu viegli lasāmi un pārskatāmi, lai jebkurš, kas tos pirmo reizi paņem rokās, varētu saprast, kas no viņa konkrētajā situācijā tiek prasīts.

Par to runājat ar Ekonomikas ministriju?

I.Grundmane: Saruna sākotnēji bija Apdrošinātāju asociācijā, iesaistoties visiem apdrošinātājiem. Asociācija priekšlikumus un savu Ministru kabineta noteikumu redakciju iesniedza Ekonomikas ministrijā. Priekšlikumi vienu reizi izskatīti būvniecības padomes sēdē. Tagad gaidām informāciju, kas no mūsu ieteiktajiem labojumiem varētu tikt akceptēts un kas nē.

R.Heniņš: Bija nepieciešams laiks, lai ar jaunajiem noteikumiem pastrādātu un saprastu, kas darbojas labi vai ne tik labi. Galvenais būtu, lai valsts, ministrija pietiekami ātri integrē vajadzīgās izmaiņas. Iespējams, risinājums ir izstrādāt detalizētus apdrošināšanas nozarei saistošus noteikumus, kas kļūtu par apdrošināšanas līgumu sastāvdaļu.

Atšķirīgas pieejas apdrošināšanas nozarē ir iespējama parādība, jo pastāv dažādas metodoloģijas. Pašreizējos noteikumos nav konkrēti aprakstītas metodoloģijas, tāpēc apdrošinātāji dara tā, kā ir darījuši līdz šim, bet cita puse, piemēram, būvvaldes, prasības saprot savādāk.

Esat novērojuši, ka daļai klientu ir formāla pieeja pret obligātajām prasībām. Kāpēc par to jāsatraucas?

I.Grundmane: Klientus var iedalīt divās daļās – vieni detalizēti lasa apdrošinātāju noteikums, zinot, kādu apdrošināšanas segumu un kādu aizsardzību vēlas. Šie klienti detalizēti salīdzina apdrošinātāju piedāvātos nosacījumus un izvēlas attiecīgajā situācijā sev piemērotāko partneri.

Otra daļa ir tie, kas visu grib ļoti ātri, par maksimāli mazām prēmijām, lai būtu izpildītas formālās prasības un būtu, ko uzrādīt būvvaldei un būvinspektoram. Šajā gadījumā noteicošais ir cena. Pašlaik Ministru kabineta noteikumi paredz pašriska iespēju 20% apmērā no kopējā atbildības limita. Tātad no vidējā minimālā limita 150 000 eiro būvspeciālists var izvēlēties pašrisku 30 000 eiro apmērā. 150 000 eiro atbildības limits ir vidējs vai pat mazs atbildības limits, kas ne vienmēr var nosegt iespējamos zaudējumus objektā.

Liels pašrisks ir pieņemams, ja tiek uzturēta būvatļauja, bet konkrēti darbi būvobjektā nenotiek, un apdrošināšana ir nepieciešama, lai nepazaudētu būvatļauju. Šādas situācijas saprotam un attiecīgi novērtējam. Grūtāk ir tad, ja tiek prasīts 20% pašrisks situācijā, kad būvobjektā darbība notiek un ir skaidrs, ka zaudējumi ir iespējami. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem šāda prasījuma gadījumā varam pieņemt tādu pašrisku un izsniegt polisi ar minimālo iespējamo prēmiju, taču šāda tendence nav laba. Ja atbildības limits ir pusmiljons un miljons eiro, tad pašriska apmērs jau var būt simti tūkstoši.

Tātad rodas jautājums, vai situācijā, ja notiks negadījums un iestāsies atlīdzības gadījums, būs iespējams kaut ko kompensēt?

R.Heniņš: Līdz zināmai summai apdrošinātājs netiek iesaistīts, jautājums ir, vai būvspeciālists, būvuzņēmējs spēj izpildīt saistības sava pašriska apmērā. Mazam vai vidējam būvuzņēmējam 30 000 eiro ir summa, ar ko jārēķinās. Jāsaprot, ka jebkuru papildu izdevumu gadījumā ir jāatrod līdzekļi izdevumu segšanai, un tas var pat apdraudēt būvuzņēmēja turpmāku pastāvēšanu. Lielajiem tas varbūt nav tik būtiski.

Nevajadzīgi augsti pašriski vairāk apdraud trešo pusi, patērētāju, kurš pēc negadījuma vērsīsies pret uzņēmumu, bet tam nebūs līdzekļu zaudējumu atlīdzībai. Ja būs lielāks atlīdzības gadījums, tad apdrošinātājs segs savas saistības, kas ir lielākā daļa no limita. 150 000 eiro gadījumā savus 120 000 eiro apdrošinātāji samaksās, taču jāsaprot, ka būvniekam vai būvspeciālistam zaudējumu kompensēšanai būs jāspēj nosegt atlīdzība 30 000 eiro apmērā.

Limitu jautājums ir nūja ar diviem galiem. Ir labi, ka limiti ir ieviesti, lai tiktu izveidota sistēma. Taču nebūtu saprātīgi noteikt nesamērīgi augstus obligātos limitus, jo tas sāktu ietekmēt projektu izmaksas. Tāpēc pirmais solis ir iesaistītajām pusēm – būvniecības nozarei, apdrošinātājiem, ministrijai - spēt operatīvi uzlabot Ministru kabineta noteikumus. Nepieciešams ik pa laikam arī analizēt, vērtēt un papildināt.

I.Grundmane: Pusgada laikā kopš jauno prasību ieviešanas ir parādījušās nianses, par kurām neviens nebija iedomājies. Ja būs elastība un vēlme mainīt noteikumus, tie gala rezultātā būs ļoti labi.

Par minimālajiem atbildības limitiem nav diskusijas?

I.Grundmane: Par limitiem diskusijas bija pirms Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas. Tagad jautājumi vairāk ir par atbilstību noteikumiem.

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka, noslēdzot būvspeciālista apdrošināšanas līgumu par konkrētu objektu trešās grupas būvēm, minimālais atbildības limits ir ne mazāks par 150 000 eiro. Novērojam, ka pasūtītāji sāk domāt, vai būvspeciālistu atnestais līgums ar 150 000 eiro limitu atbilst tam ieguldījumam, ko konkrētais būvspeciālists sniegs. Ir gadījumi, kad pasūtītājs uzskata, ka šāds limits būvspeciālistam ir nepietiekams.

R.Heniņš: Vidēju un lielu objektu būvniecības līgumos vienmēr tiek atrunāta apdrošināšana. Pasūtītājs līgumos var noteikt būtiski lielākas prasības nekā valstī noteikti minimālie atbildības limiti, jo pasūtītājs grib savā objektā nosegt iespējamos riskus. Pasūtītāju izpratne attīstās, tie arvien vairāk saprot, ka biznesā ir jānosedz sadaļa, kas saistīta ar iespējamiem trešo pušu prasījumiem.

Tas ir tikai laika jautājums, kad pietuvosimies Vācijas izpratnei par civiltiesiskās atbildības limitiem. Šī attīstība cieši saistīta ar ekonomiku - netiek prasītas kompensācijas, kas būtu neadekvātas vidējiem ienākumiem valstī. Taču laika gaitā attīstīsies gan prasīto kompensāciju apmēri, gan arī izpratne par situācijām, par ko prasīt kompensācijas.

Kādas ir vidējās apdrošināšanas summas, vidējās prēmiju summas jaunajam produktam?

I.Grundmane: Vidējo prēmijas apmēru nav iespējams noteikt, jo atšķiras apdrošinātāju pieeja risku izvērtēšanā. Arī klientiem ir iespējas izvēlēties - formēt līgumu uz vienu konkrētu projektu vai uz gadu visiem tajā laikā īstenotajiem projektiem. Tāpēc prēmijas ir ļoti dažādas.

Arī būvspeciālisti ir ļoti dažādi - atšķiras projektētāja vai būvdarbu vadītāja darbība, atbildība un atbildības iestāšanās posms. Būvdarbu vadītājam risku iestāšanās vairāk tomēr orientējama uz konkrēto brīdi, kad viņš strādā objektā un kad būvniecība notiek. Savukārt projektētāja gadījumā risks var atklāties vēlāk – gadu, divus, trīs pēc projektēšanas darbu veikšanas vai pat pēc būvniecības. Tāpēc apdrošinātāji individuāli izvērtē katru būvspeciālistu.

Izvēloties atbildības limitus, vidēji dominē 150 000 eiro, kas arī ir Ministru kabineta noteikumos paredzētais minimums vairumā no definētajiem apdrošināšanas prasījumiem. Vienmērīgi ir audzis pieprasījums pēc polisēm ar 250 000 līdz 500 000 eiro atbildības limitu. Savukārt ļoti krasi ir kāpis pieprasījums pēc miljonu limitiem - miljons, divi miljoni eiro. Arī pirms gada vai diviem bija sastopami objekti un klientu pieprasījumi pēc atbildības limita miljons, divi vai trīs miljoni eiro, tomēr tā nebija ikdienišķa parādība. Savukārt pašlaik uz tādu atbildības limitu kā miljons eiro skatāmies jau kā uz normālu, vidēju atbildības limitu.

R.Heniņš: Tas liecina par izpratnes pieaugumu. Šo tendenci stimulējuši arī pēdējo gadu notikumi. Ietekmi atstāj arī ārzemju investoru ienākšana un viņu izpratne par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Investori starptautiskajā pieredzē ir saskārušies ar atlīdzību gadījumiem un saprot, ka ir vajadzīgi pietiekami lieli atbildības limiti.

Civiltiesiskās atbildības jomā visi ir ieguvēji, ja atbildības limiti ir adekvāti. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ietekme uz projekta kopējo cenu ir minimāla – mazāk nekā procents no projekta izmaksām. Savukārt šādas apdrošināšanas garantētā aizsardzība ir nesalīdzināma.

Pēc jauno noteikumu spēkā stāšanās ir bijis kāds atlīdzības gadījums?

I.Grundmane: Vēl nav bijis neviens atlīdzības pieteikums saskaņā ar jaunajiem noteikumiem. Regulācijas procesā ir atlīdzību pieteikumi par gadījumiem, kas notikuši iepriekšējā periodā.

R.Heniņš: Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas veidos gadījumi nav bieži, taču zaudējumi gan var būt lieli. Būvniecībā civiltiesiskās apdrošināšanas jomā zaudējumi var sasniegt tūkstošus, simtus tūkstošu eiro, kādā brīdī pat miljonus eiro.

INFORMĀCIJA

Pērnruden stājās spēkā noteikumi par būvdarbu veicēju un būvspeciālistu civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, kas nosaka būvkomersanta vai būvētāja, kā arī būvspeciālista civiltiesisko atbildību par tā darbības vai bezdarbības dēļ būvdarbu laikā nodarīto kaitējumu trešās personas dzīvībai, veselībai vai mantai. Līdz ar jaunajiem noteikumiem civiltiesiskā atbildība obligāti jāapdrošina ne tikai būvdarbu veicējiem, bet arī būvspeciālistiem.

 

Autors: Airisa Ādamsone, LETA

Foto: LETA