Īpašo bērnu vecāki norāda uz netaisnību saistībā ar lielajiem pabalstiem specializētajām audžuģimenēm

Biedrība "Oranžais stars", kurā apvienojušies smagi slimu bērnu vecāki, nosūtījusi atklāto vēstuli vairākiem ministriem un citām atbildīgām amatpersonām, norādot uz, viņaprāt, nevienlīdzīgo attieksmi pret ģiemnēm, kuras audzina īpašos bērnus, un to, cik lielu finansiālu atbalstu turpmāk saņems specializētās audžuģimenes, kuras tikai īslaicīgi uzņemsies rūpes par slimiem bērniem.

Biedrību "Oranžais stars" vada Inga Baļe, kuras stāstu par dzīvi ar smagi slimu bērnu, atradīsi šajā rakstā, bet turpinājumā – biedrības sagatavotā atklātā vēstule amatpersonām:

"Labklājības ministram Jānim Reiram, veselības ministrei Andai Čakšai,izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, Pārresoru koordinācijas centra vadītājam Pēterim Vilkam, tiesībsargam Jurim Jansonam.

Šā gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā un ar tiem saistītie jaunie Ministru kabineta noteikumi "Audžuģimenes noteikumi" un Ministru kabineta noteikumi "Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra noteikumi", kas paredz, ka Latvijā tiek ieviestas divu veidu specializētās audžuģimenes – krīzes audžuģimenes un specializētās audžuģimenes.

Normatīvās izmaiņas sniedz atbalstu ģimenēm, kas īslaicīgi uzņems pie sevis bērnus ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem. No vienas puses, tas ir apsveicami, no otras – diskriminējoši pret tām ģimenēm, kuras bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nav atdevušas valsts aprūpē, bet, cik vien spēj, rūpējas par bērniem pašas.

Nenoliedzams ir fakts, ka liela daļa ģimeņu, kas pašas rūpējas par saviem smagi slimajiem bērniem, dzīvo krietni zem iztikas minimuma. Pabalsta apmērs šādām ģimenēm pēdējo astoņu gadu laikā ir bijis nemainīgs – 213,43 eiro, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu ir 106,72 eiro. Atbalsts strādājošajiem vecākiem, piemēram, nodokļu atlaižu veidā, nav nekāds. Tātad vecākam, kas audzina bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, mēnesī ir jāiztiek ar apmēram 320,15 eiro. Par šo naudu ir jāspēj pabarot bērnu, ņemot vērā viņa specifiskās vajadzības, un paēst pašam, nodrošināt dzīvesvietu, higiēnas preces, apģērbus, apavus un arī medicīnisko aprūpi un rehabilitāciju (bezmaksas veselības aprūpe bērniem mūsu valstī, diemžēl, ir tikai mīts, kas ir uzturams spēkā tik ilgi, kamēr tu ar tās vajadzību nesastopies ikdienā
un steidzamības kārtā).

Labklājības ministrija informē, ka šogad atlīdzība specializētām audžuģimenēm būs no 430 līdz 860 eiro. Papildus mēneša atalgojumam specializētās audžuģimenes saņems arī ikmēneša pabalstu bērna uzturam, pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei, kā arī vienreizēju pabalstu 500 eiro apmērā mājokļa iekārtošanas izdevumiem.

Matemātiski parēķinot, paņemot audzināšanā uz laiku bērnu ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, ģimene saņems 645 līdz 1118 eiro mēnesī.

Tā ir atlīdzība par ikdienas rūpēm par bērnu, kas konkrētajā ģimenē ir tikai uz noteiktu laiku, proti, šīs rūpes neietver rūpes par bērna nākotni, kad tas sasniegs pilngadību, tās neietver rūpes par bērnu pēc audžuģimenes pamešanas. Pieņemt ģimenē bērnu ar smagiem funkcionālajiem traucējiem – tā ir audžuģimeņu izvēle. Un tas ir uz laiku. Ja ir par smagu, grūtu, sāpīgu, nepatīk, nesanāk, negribas, piekusu – atsakies. Bet ģimenes, kas audzina savus bērnus ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, nav izvēlējušās šādu bērnu uzņemt ģimenē uz laiku. Tā nebija viņu izvēle, ka ģimenē piedzims smagi slims bērns. Tā nebija viņu izvēle, ka bērns neatgriezeniski saslima vai guva neatgriezenisku traumu kādā no mūsu valsts veselības aprūpes iestādēm! Vienīgā šo vecāku izvēle bija un ir audzināt bērnu ģimenē, rūpēties un mīlēt viņu un neatdot valsts aprūpē (lai arī daudzi ārsti tiešā un netiešā veidā vecākiem iesaka to darīt).

Kāpēc valsts negrib atbalstīt sociālā riska ģimenes, lai bērni no šīm ģimenēm vispār nenonāktu institūcijās? Ģimenēm, kas audzina bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, atbalstu un palīdzību vajag jau tagad! Nav noslēpums, ka par mazu bērnu ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, rūpēties ir daudz vieglāk. Bērnam pieaugot, tas paliek aizvien grūtāk, vecāki ir emocionāli izdeguši un fiziski nomocīti. Tiem, kas grib iebilst šajā punktā, aicinu pieņemt izaicinājumu un kļūt par bērna ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem asistentu vai aprūpētāju vismaz uz trīs diennaktīm.

Viennozīmīgi, sniedzot papildu atbalstu audžuģimenēm, valsts dara labu institūcijās ievietotajiem bērniem ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, taču vienlaikus, pieļaujot tik lielu diferenciāciju, tiek veicināta situācija, kad laba darīšana tiek pārvērsta par biznesu. Šāda pieeja ir absolūti negodīga un diskriminējoša attiecībā pret ģimenēm, jo īpaši vientuļajām mātēm vai tēviem, kas smagi slimus bērnus audzina paši. Mamma vai tētis viens nevar gan rūpēties par bērnu, gan strādāt. Tas nožēlojamais minimums, ko piešķir valsts, un smieklīgi mazā asistenta alga, kas nedrīkst būt lielāka par valstī noteikto minimālo algu, ir netaisnīgi attiecībā pret miesīgu māti vai tēvu, kam jālūdz ziedojumi, lai varētu nodrošināt bērnam nepieciešamo.