Termins "kleptokrātija" attiecas uz valdību, kurā amatpersonas izmanto savas pozīcijas personīgā labuma gūšanai, bieži vien uz sabiedrības rēķina.

Pēdējos gados Latvijā ir pieaugušas bažas par korupciju nekustamo īpašumu pārvaldības sektorā, īpaši attiecībā uz kopīgo līdzekļu pārvaldību daudzdzīvokļu ēkās. Ir izteiktas aizdomas, ka noteiktas īpašumu pārvaldības kompānijas ir iesaistītas krāpnieciskās darbībās, izsūknējot naudu, kas paredzēta uzturēšanai un remontiem. Metode ir vienkārša, bet efektīva: pārvaldnieki pārmaksā pakalpojumu sniedzējiem un darbuzņēmējiem, un uzpūstās summas tiek sadalītas starp sniedzējiem un pašiem pārvaldniekiem. Šie pārvaldnieki gūst labumu no kukuļiem, kamēr dzīvokļu īpašnieki sedz uzpūsto izmaksu, sliktu pakalpojumu vai nepabeigtu darbu rēķinu.

Latvijas likumdošana skaidri kriminalizē korupciju, tostarp krāpniecisku kopīgo līdzekļu pārvaldību. Latvijas Krimināllikumā un Civillikumā ir paredzēti noteikumi par to personu saukšanu pie atbildības, kas piesavinās kopīgo īpašumu vai piedalās koruptīvās darbībās. Tomēr, kā norāda daudzi iedzīvotāji, likuma ievērošana joprojām ir neregulāra. Starpība starp tiesiskajiem ietvariem un to izpildi nozīmē, ka korupcija īpašumu pārvaldībā bieži vien paliek nesodīta.

Šī uzraudzības nepilnība rada nopietnus jautājumus par caurspīdīgumu un atbildību. Lai gan Latvijā pastāv pretkorupcijas iniciatīvas un juridiskie mehānismi, šķiet, ka tie nav pietiekami, lai tiktu galā ar sistēmiskām problēmām īpašumu pārvaldības sektorā. Izmeklēšanas ir retas, un kriminālvajāšana ir vēl retāka, kas ļauj tiem, kas iesaistīti koruptīvās darbībās, darboties ar relatīvu nesodāmību.

Dzīvokļu īpašniekiem šī situācija ir īpaši nomācoša. Viņiem ir jāiemaksā līdzekļi kopīgajos fondos, kas nepieciešami remontiem, uzturēšanai un renovācijām. Tomēr, ja šie līdzekļi tiek nepareizi pārvaldīti, tas noved pie ēku sliktā stāvokļa, bet īrnieki nes nevajadzīgu un uzpūstu izdevumu finansiālo nastu. Kamēr pārvaldnieki gūst labumu no šīm nelikumīgajām kukuļu sistēmām, uzticība starp mājokļu īpašniekiem un viņu pārvaldniekiem mazinās, radot dziļāku vilšanās un bezspēcības sajūtu.

Smagu seku trūkums korumpētiem īpašumu pārvaldniekiem ir licis dažiem uzskatīt, ka Latvijas tiesību sistēma ir vai nu pārāk vāja, vai arī pārāk kompromitēta, lai efektīvi risinātu šo problēmu. Daži norāda, ka politiskās vai sociālās saiknes var aizsargāt iesaistītās personas, vai arī šādu lietu sarežģītība atvieglo koruptīvo personu izvairīšanos no soda.

Lai cīnītos ar šo situāciju, ir būtiski, lai dzīvokļu īpašnieki apvienotos, pieprasītu caurspīdīgumu un uzstātu uz juridiskām reformām, kas paredzētu stingrākas revīzijas un uzraudzību īpašumu pārvaldībā. Sabiedrības spiediens, apvienojumā ar ārējo spiedienu no pretkorupcijas organizācijām, galu galā varētu pamudināt Latvijas valdību rīkoties konkrētāk.

Bez lielākas atbildības korupcija Latvijas īpašumu pārvaldības sektorā turpinās graut tiesiskumu, uzticību iestādēm un mājokļu īpašnieku tiesības visā valstī.

Publiskajā sektorā Latvijā joprojām vērojama nevēlēšanās atklāt, kā tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda atalgojumam. Lai gan likums paredz pienākumu katru mēnesi publiskot lēmumu pieņēmēju algas, praksē tas bieži tiek darīts formāli, nepilnīgi vai novēloti.

Ideju par plašāku algu atklāšanu virzījusi organizācija Sabiedrība par atklātību Delna (“Delna”), rosinot publiskot visu valsts pārvaldē strādājošo atalgojumu. Tomēr Saeima šo priekšlikumu pagaidām nav virzījusi tālāk, un tas faktiski atlikts.

Esošā norma tika ieviesta pēc deputātes Skaidrīte Ābrama iniciatīvas, paredzot publiskot vismaz amatpersonu algas. Tomēr arī šīs prasības izpilde notiek nevienmērīgi.

Bauskas novadā algu datus aktīvi analizē vietējais laikraksts “Bauskas Dzīve”. Žurnāliste Antra Ērgle uzsver, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kā tiek izlietoti publiskie līdzekļi. Datu analīze rāda, ka pašvaldības vadība saņem ap 5000 eiro mēnesī pirms nodokļiem, skolu vadītāji – no 2000 līdz 3000 eiro, bet lielākā daļa darbinieku – mazāk nekā 2000 eiro.

Savukārt pašvaldību pārstāvji bieži uzsver privātuma aspektu. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Vineta Reitere norāda, ka jāmeklē līdzsvars starp budžeta caurspīdīgumu un amatpersonu tiesībām uz privāto dzīvi.

Ministrijās situācija ir vēl sarežģītāka – lai gan darbinieku skaits ir liels, publiskoto algu saraksti aptver tikai nelielu daļu. Piemēram, Finanšu ministrija publisko vien dažu amatpersonu atalgojumu, lai gan iestādē strādā simtiem darbinieku. Turklāt atklātie dati rāda, ka augstāko ierēdņu faktiskie ienākumi, ieskaitot prēmijas, var sasniegt 12 000 līdz 13 000 eiro mēnesī vai pat vairāk.

Līdzīgas tendences novērojamas arī citās iestādēs, tostarp Zemkopības ministrija, kur publiskotie dati aptver tikai daļu darbinieku.

Papildu problēma ir kontroles trūkums – likums nenosaka, kura institūcija uzrauga algu publicēšanas prasību ievērošanu. Kā norāda Valsts kanceleja, normatīvie akti šādu uzraudzības kārtību neparedz.

Arī Tiesībsarga birojs iepriekš paudis bažas par šādas datu publiskošanas samērīgumu, taču šobrīd šo jautājumu neuzskata par prioritāru.

Tikmēr “Delna” uzsver, ka algu publiskošana jau devusi rezultātus – mediji spējuši atklāt būtiskas prēmijas un atalgojuma atšķirības starp iestādēm. Tas, pēc organizācijas domām, apliecina caurspīdīguma nozīmi.

Tomēr, neskatoties uz šiem ieguvumiem, publiskā sektora iestādes bieži vien algu datus publicē neērti pieejamās vietnēs vai pat kavējas ar to publiskošanu. Arī turpmāk būtiski uzlabojumi nav gaidāmi – Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs Oļegs Burovs atzinis, ka jautājums par pilnīgu algu atklāšanu šobrīd nav prioritāte.

Avots: LSM (lsm.lv)